Tātad, iepriekšējā daļa (pirms interlūdijas) beidzās ar to, ka mēs atstājām ričukus viesmīlīgajā pansijā un devāmies pastaigāties pa pilsētu. Gandrīz uzreiz izgājām uz ļoti simpātiskas krastmalas.
Starp citu, māsa te man jautā, vai tiešām es nezināju, kas ir pansija? Zināju, bet tikai tīri zemapziņā. Es jau par ko tādu esmu rakstījis: tu esi saticis vārdu grāmatās daudz reižu un saproti kontekstu, kādā tas tiek lietots. Bet kā lai tu zini tā tiešo nozīmi, ja tā nav līdz galam acīmredzama no konteksta? Katrā ziņā, viss beidzās labi, kā jau mēs zinām. Es pansijā atslābinājos, sāku komunicēt ar vietējiem. Ja nebūtu tik briesmīgi pārguris (diez, vai krievu valodā ir kāds analogs jēdzienam grammar nazis?), būtu parunājies kā nākas, bet arī tāpat nemazums laika pavadīju foajē.
Sākumā parādīju divām mazām meitenītēm, kur atrodas Latvija. Viņas ļoti smieklīgi pielietoja savas angļu valodas zināšanas uz mani. Jautāja ar no galvas iemācītām frāzēm, bet atbildes saprata ar grūtībām.
Ķipa:
- Where are you from?
- Latvia
- [mājiens ar galvu]
- Baltic country, near the Russia, Belarus, Poland
- [vēl lielāks izbrīns]
Paiet kāds laiks.
- How old are you?
- Twenty six.
- ???
- jarmi-alti
- ;-)
Vismaz kaut kam man aifons noderēja – parādīt, kur atrodas Latvija, nav grūti.
Pēc tam es runāju ar divām jaunām meitenēm, gadi 20 vai mazliet vairāk. Viena šā tā murmulēja buržujsku, tā ka ar viņu mēs sapratāmies paciešami, otrai nācās tulkot. Diezgan ātri viņas nogura un padevās.
Toties pēc tam atnāca vecis un kaudzi visa kā interesanta sastāstīja. Angļu valodu viņš pārvaldīja lieliski, daudz labāk par mani – izteicās ļoti raiti un pat lietoja man nepazīstamus vārdus. Ar valodas ne nesējiem man tāda pieredze ir bijusi ļoti reti. Onkulis bija pieklājīgs, ļoti stipri gribēja parunāties, stāvēja man cieši klāt un glaimīgi čukstēja. Es ar viņu kārtīgi pabazarēju, bet mani spēki drīz vien izsīka.
Kā no tautas briesmīgi tāls cilvēks, uzmanīgi izteikšu hipotēzi, ka daļa no šiem kuģiem ir zvejas, jo uz tiem ir uzstādīti celtņi. Visur esošā Vikipēdija, kas pamazām patiešām kļūst par “Autostopētāja ceļvedi pa Galaktiku”, apgalvo, ka šāds kuģis saucas “seineris”, bet celtnis – “kravas strēle”.
Es vispār gribu nodzīvot līdz tam brīdim, kad uztēmē viedtālruni uz kaut ko, bet viņš nofočē un izsniedz detalizētu uzziņu. Protams, drīzāk ne pats, bet savienojoties ar serveru mākoni caur globālo tīklu. Kuru mums, šķiet, līdz laiku beigām nāksies tagad saukt par internetu, kaut gan vārds “infosfēra” ir daudz smukāks. Vispār tā aizmetņi jau pastāv – audio formātam tehnoloģija vairāk vai mazāk strādā (sk. musicbrainz) un komerciālie analogi. Atliek tikai tēlu atpazīšanas tehnoloģijas novest līdz prātam un Vikipēdiju aizpildīt līdz galam.
Vispār, krastmalā ātri nobrieda ideja nopirkt un uzvārīt garneles. Es paskatījos, kā tās būs pa busurmaņu modei, bet tas nebija vajadzīgs – vēžveidīgos bez īpašām pūlēm varēja uzmeklēt uz letes ar acīm.
Igors (stūrmanis) sāka atcerēties, ka it kā garneles apvārot uz kuģa uzreiz pēc nozvejas, un tāpēc tās kļūstot sarkanīgas. Varbūt arī vāra, te neko ne teikšu, bet sarkanas tās ir no dzimšanas – pārliecināties par to nav grūti jebkurā uzziņu krājumā.
Te es atkal mazliet pajaukšu hronoloģiju un pastāstīšu, ko uzzināju par pansijas iemītniekiem. Pirmkārt, to stūrē kopā mamma un dēls. Omīte, kas it kā sauca “patronu”, patiesībā ir viņa māte, un viņi valda kopā, tā ka savā ziņā mums rādīja izrādi, lai arī nekaitīgu. Omīti sauca Emine. Meiteni, kurai sākumā stāstīju par Latviju, sauca Melike. Abi vārdi ir skaisti, manā skatījumā.
Pēc tam bija interesanta tēma par nezināmo augli, ko mēs nopirkām – ar pieciem kauliņiem, vai. Omīte brīnumainā kārtā uzminēja, kas tas ir no mana apraksta (pie tam es nezinu turciski, bet viņa angliski), un pēc maniem mēģinājumiem atrast tulkojumu mēs galu galā ieraudzījām patiesības gaismu.
Nekādu labumu gan man šīs zināšanas nedeva. Auglis turciski saucas malta eriği, bet krieviski – mušmula. Nu ko, kļuva skaidrāk?
Izlasīt es neko nepaspēju, izņemot to, ka agrāk te (vai blakus) bija neticami kruta un dižena senā pilsēta. Tā ir ļoti vērtīga informācija, tāpēc arī iekļāvu to stāstā.
Vakarā mēs paēdām makaronus, kā parasti – atšķirība bija tikai tajā, ka pagatavojām tos nevis uz degļa, bet virtuvē lejā. Vēl biedri periodiski pirka vietējos alkoholiskos dzērienus un katru vakaru tos degustēja. Pārsvarā alu un vīnu, kā arī pazīstamo Balkānu anīsa degvīnu “rakija”, ko dzer prāvā daļā Eiropas un, kā redzam, Āzijas. Neslēpšu, es arī nogaršoju vīnu, kaut gan parasti nelietoju. Diemžēl, nenoturējos pret kārdinājumu ietestēt vietējo, turklāt vēl parasti lielās un neparastās pudelēs. Protams, tā var būt tikai mitoloģiskās apziņas atruna, bet patiesībā es alkstu piežūpoties kā cūka.
Lūk, nesen Ježi ar meitenēm uzvarēja pilsētas ikgadējā konkursā “Šašliku kauja – 2”, un par godu tam mani arī nodzirdīja ar mājas vīnu. Vietējās ziņas, starp citu, var lejupielādēt. Par šašlikiem ir 19. minūtē – es tur arī pavīdu, dažas minūtes vēlāk. Vispār, ceru, būs vēl pilns raidījuma “Ēst ir pasniegts” izlaidums par šo lietu. Tur mūsu ar Ježi būs vairāk, jo es piedalījos muļķīgā konkursā un laimēju lietussargu, bet viņš vispār ir superzvaigzne un čempions.
Ja nu runājam par Turciju, tad šoreiz ar nakšņošanu mums viss bija ļoti jauki un labi. Man viesnīca, pat tik vienkārša – tā ir vienkārši laime pēc teltīm krūmos. Kārtējais lokālais mikromēms, starp citu - “teltis krūmos”. Un vēl starp citu – es pabeidzu lasīt Dokinsa grāmatu “Savtīgais gēns” – lieliska, līdz šausmām aizraujoša, un tai ir kaut kas kopīgs ar programmēšanu. Tas ir loģiski, jo Dokinss arī pats ir programmētājs kā nākas, jo tas ir ļoti noderīgi biomodelēšanai.
Nu ko. Mans stāstījums, lai arī lēni, taču pārliecinoši virzās uz noslēgumu. Par to liecina arī tas ievērojamais fakts, ka nākamās dienas saulainajā rītā mūsu tūristu brigāde brašā ripojienā devās uz Stambulu.